Fotoelementi

Maks un Lilija izbaudīja savu vakaru tipiskā Parīzes kafejnīcā. Līdz ar pēdējo saules staru pazušanu aiz horizonta, iedegās Eifeļa torņa gaismas to izgaismojot, piešķirot pilsētai tās vienreizējo nakts nokrāsu.

„Vai Tu zināji, ka 2013.gadā tur bija apgaismojuma aizliegums?” Maks iesāka, „visiem veikaliem un nedzīvojamām ēkām bija jāizslēdz iekšējais apgaismojums vēlākais līdz 1:00 naktī”.

„Es pieņemu, ka oglekļa dioksīda emisija tika samazināta, bet tas varēja būt mazliet skumji… gaismas pilsēta… bez gaismas?” Lilija teica. „Bet tagad, apskaties uz šo brīnišķīgo skatu!” Viņa piebilda, norādot uz mirgojošo Eifeļa torni un apkārtnē izgaismotajiem pieminekļiem un muzejiem. „Un tie visi tiek izgaismoti ar saules enerģiju. Vai Tu redzi to fuksijas krāsas ēku tur? Tās krāsa patiesībā ir organisko saules bateriju pārklājums”.

Maks pārgrieza acis uz Liliju un smējās: „Fuksijas? Vai tā maz ir krāsa? Un neliec man nemaz sākt par organiskajām saules baterijām. Vai Tu zini ko nozīmē organisks? Vai Tu maz zini kas saules baterijas ir?”

Lilija izslējās taisni savā krēslā un atbildēja viņa izaicinājumam. Viņa sāka paskaidrojot, ka saules baterija ir ierīce, kas absorbē gaismu no saules, pārveidojot to elektriskajā enerģijā, ko var izmantot vai nu tieši (piemēram, lampu apgaismojumā) vai uzglabājot baterijās.

„Organiskā saules baterija,” viņa turpināja, „ko sauc arī par plastikas saules bateriju, kas ir izgatavota no polimēriem vai fullerēna – oglekļa savienojumiem, kuru forma līdzinās buckyball. Un plastikas saules baterijas ir pārņēmušas plastikas īpašības – tās ir elastīgas, lētas un viegli izveidojamas. Un tās var pārstrādāt!”

„Un tām ir arī derīguma termiņš, tāpat kā lielākajai daļai plastikas!” teica Maks un norādīja, ka tradicionālās saules baterijas, kas tika izgatavotas no silīcija, darbojās ilgāk un bija lētākas. Tad viņš parādīja viņai savu mobilo telefonu, kuram bija integrēta silīcija saules baterija, lai uzlādētu akumulatoru. Lilija arī izņēma savu mobilo telefonu un parādīja tā elastīgo un moderno apvākojumu, kas bija izgatavots no organiskās saules baterijas. Maks pazobojās par to, jo viņa ierīce uzlādējās ātrāk.

„Bet tā nav vienīgā enerģija, kas nodrošina mūs, tā ir arī enerģija, kuru mēs patērējam, lai izgatavotu tos” Lilija uzstāja. „Organiskajām saules baterijām nepieciešams mazāk enerģijas, lai tās tiktu ražotas un Tev to vajadzētu ņemt vērā, runājot par efektivitāti” teica Lilija.

Viņa turpināja runāt par jaunu materiālu „armiju” – perovskiem, kas nosaukti par godu slavenajam mineralogam Levam Perovskim, kurš bija kareivis cīņā par efektīviem un ilgtspējīgiem fotoelementiem. Tie ir savienojumi, kas sevī ietver gan organiskās, gan neorganiskās daļas savās struktūrās. Šie materiāli parasti ir bagātīgi, noturīgi un ļoti efektīvi.

„Nu, ja mēs runājam par efektivitāti, kāpēc neizmantot gallija arsenīdu mūsu saules baterijās? Tā ir efektivitāte! Un tie ir tik spēcīgi un izturīgi” Maks uzstāja.

„Bet… bet tie ķīmiskie savienojumi ar dīvainajiem nosaukumiem var būt toksiski! Tie būtu jātur prom no pasaules!” Lilija teica, gandrīz vārīdamās.

„Patiesi!” Maks uzjautrināti teica „tās ir saules baterijas, kuras izmanto kosmosā! No kurienes, tavuprāt, satelīti iegūst enerģiju? Tie nav pieslēgti pie mūsu elektrotīklos” viņš ķircināja viņu.

Lilija, saprotot, ka viņš tikai viņu āzē, nomierinājās un pasmaidīja. Viņa atlaidās atpakaļ krēslā un raudzījās apkārt uz sabiedriskajām ēkām; visas krāsotas dažādās krāsās, ieskaitot Eifeļa torni, visas iegūst pietiekami daudz enerģijas no saules, lai apgaismotu visu pilsētu bez enerģijas zudumiem.

Maks uzminēja viņas domas un mēģināja viņu atkal paķircināt. „Tu zini, maksimālai efektivitātei mums vajadzētu krāsot visas ēkas melnas, jo melnā krāsa absorbē visus saules starus” viņš lēnprātīgi noteica.

„Es gribu ilgtspējīgu un krāsainu nākotni” viņa smaidot atbildēja.